Tā ir ķermeniska pieredze. Nātres, dadži, asi akmeņi un dubļi. Un kaut kur starp tiem rozā, balts, dzeltens, violets un sarkans. Lai gan pārsvarā uz darba virsmas ziedi atceļo no puķu bodēm vai tirgus stendiem, ik pa laikam ceļu pēc materiāliem ir nepieciešams mērot dabā – tas piezemē. Tā ir iespējams ziedus uzlūkot patiesāk. Atcerēties, no kurienes tie nāk. Šādi savu radošo procesu apraksta Jūlija Sinka. Viņa ir fotogrāfe un savu mākslas darbu radīšanā izmanto arī foto pārnešanas tehniku. Jūlijas darbos fiksējamas teju anatomiski atkailinātas attiecības ar dabas elementiem, galvenokārt, ziediem. Tajos ir kaut kas no mīlēšanās pieredzes – ļaušanās, uzticēšanās, pieskārieniem, izdalījumiem un acīmredzamas kaisles. – Redaktore Elīna Sproģe.